Tu drīksti ēst un drīksti domāt.

Varbūt visspilgtākā, pārsteidzošākā atšķirība starp apzināto ēšanu un, jā - visu pārējo, ir tā, ka tev ir pilnīga un beznosacījumu atļauja ēst. Tas attiecas uz ko, kad un cik daudz.

 „Es drīkstu ēst”! Lai arī cik izaicinoši tas šķistu, ir patiess atvieglojums lielākajai daļai manu klientu.

Zinot, ka mums ir beznosacījumu atļauja ēst, mēs varam pārtraukt “ēst” visu, kas mūs ierobežo, neatkarīgi no tā, vai tas ir uzturs vai mēs pašas. Padomā par iesaistīšanos virves vilkšanā – kurš kuru. Jā, tās ir diētas, ēdiena ierobežošana jebkurā šobrīd līdz glancei nopulētajā, pat nomaskētajā tās izpausmē.

Kas notiek, kad persona otrā galā nomet virvi. 

Bez šīs „kurš kuru” spriedzes nav nekā, ar ko cīnīties, un tad, un tikai tad, uzmanība var tikt pārvietota uz to, ko es patiesi vēlos un, cik man vajadzīgs, lai justu, ka man pietiek?

Ir viens šķērslis, kas parādās daudzām iesācējām apzinātajā ēšanā, brīdī, kad viņas ir apņēmušās neievērot diētu, tomēr vēl pilnībā neuzticas procesam. Tās ir uzmācīgas domas par vēlmi zaudēt svaru, vēlēšanos vienā vai otrā veidā kontrolēt savu ēšanu.

Kad cilvēki, kas iet apzinātās ēšanas ceļu, domā šīs domas, viņi var piedzīvot vainas apziņu un kaunu, jo uzskata, ka šādas domas pēc būtības nav saderīgas ar apzināto ēšanu, nav atļautas, ir aizliegtas.

Es uzskatu, ka ir ārkārtīgi noderīgi informēt klientus par to, ka viņiem ir beznosacījumu atļauja domāt, tāpat kā viņiem ir beznosacījumu atļauja ēst. Slikta pašsajūta par noteiktu domu domāšanu ir līdzīga sliktajai sajūtai par sevi, kas rodas ēdot noteiktus (aizliegtos) pārtikas produktus. Agresija pret sevi jebkādā formā nedara labu nevienam.

Beznosacījuma atļaujas domāt atzīšana dod iespēju apzinātajiem ēdājiem atzīt, ka viņi kā veselums sastāv no dažādām daļām, kurām ir daudz dažādu, nereti pretrunīgu, domu un jūtu par ēdienu, ēšanu un ķermeni. Dodot sev šo atļauju, tiek atbrīvota vieta, kurā mierīgi līdzās pastāvēt visām veseluma daļām - nekas nav „off limits” – aizliegts, kaunpilns. Tas atļauj refokusēties uz nākamo labāko soli: ēst veselīgi, apmierinoši, mācīties vairāk un vairāk būt ar diskomfortu.

Vai tev ir bijušās domas, kuras tu baidījies ir nesaderīgas ar apzināto ēšanu? Kāda ir sajūta, ja atvēli savām domām vietu, vienlaikus apņemoties spert nākamo labāko soli?


Nav komentāru: