Apzināta ēšana – labākās rūpes par sevi | žurnāls "Taka"


Adaptēts no publikācijas žurnālā „Taka”:

Apzināta ēšana kā prakšu un metožu kopums ieved mūs brīnišķīgā pašatklāsmes procesā, kas paver ceļu uz daudz kvalitatīvākām un priekpilnākām attiecībām ar ēdienu un rūpēm par sevi. 

Ēšanas process ir daudzdimensionāls, kur ne mazāku lomu par šķīvja saturu spēlē arī mūsu domas un emocijas. Mēs nesākam ēst tikai brīdī, kad ceļam ēdienu pie mutes! Jo izsalcis mēdz būt ne tikai mūsu fizioloģiskais ķermenis…

Ievada vietā – praktiskais eksperiments – ēšanas meditācija

Pirms sarunas sākuma mājīgā atmosfērā dr. Inese Millere cienāja mani ar rozīnēm, precīzāk – lūdza paņemt no šķīvīša rozīni. To arī darīju, paņēmu un apēdu. 

Tā kā sarunas tēma ir apzināta ēšana un apzinātība ir stāsts par katra cilvēka personīgo pieredzi, pēc sarunas pirmās trešdaļas man tika piedāvāts piedalīties eksperimentā vēlreiz (lai gan izskanēja vārds „eksperiments”, tajā brīdī tam nepiešķīru būtisku nozīmi). 

Neko nenojauzdama, satvēru vēl vienu rozīni un, tiklīdz biju to ielikusi mutē un sākusi košļāt, man lūdza pastāstīt, ko nupat izdarīju. Apmulsu… Jautājums tika uzdots vēlreiz. Tikai pēc mirkļa (ar dr. Ineses palīdzību) beidzot nāca atskārsme: man taču tika palūgts rozīni PAŅEMT, bet es to ne tikai paņēmu, bet tai pašā mirklī arī APĒDU. 

Neapzinātība (kad pēc stimula tūlīt pat seko automātiska reakcija) ir tas, kas mūsdienu skrejošajā laikmetā notiek ar mums ik uz soļa, skaidro dr. Millere. Dzīvojam autopilotā. 

Jautāju pati sev – vai nav interesanti, ka brīdī, kad ēdiens ir manā priekšā, tas uzreiz nonāk arī manā mutē?! Kāpēc tā notiek? Kāpēc starp stimulu un reakciju neiekļaujam apzinātu pauzi, kurā pieņemam lēmumu par tālāk notiekošo  ēst, neēst, cik ēst, ko ēst, kā ēst? Kāpēc esam tik nebrīvi savās izvēlēs?

Parasti pēc šādām atziņām, kad ieraugām, cik ļoti ļaujam pieradumiem lemt pār mūsu ikdienu, nāk sevis šaustīšana. Bet Inese jau uzreiz mani aptur – te nav vietas sevis kritizēšanai un vērtēšanai, jo apzinātība ir stāsts par līdzjūtīgu attieksmi pret sevi, par būšanu KLĀT un pilnvērtīgu dzīves baudīšanu.

Ar trešo rozīni uzdevums mainījās. 

Tagad, kad bija pievienojusies izpratne par notiekošo, rozīne no trauciņa tika ņemta jau ar pavisam citu domu. Inese lūdza pievērst uzmanību noteiktām lietām. Sākām ar to, ka bija jāiedomājas, ka nekad iepriekš tādu objektu neesmu redzējusi un nemaz nezinu, kā tas garšo. Tad jāuzliek rozīne uz plaukstas un ar acīm jāapskata no visām pusēm, it kā es sastaptos ar to pirmo reizi. Jāpievērš pilna uzmanība rozīnes izskatam un jāturpina dziļi un mierīgi elpot. Ja ar domām aizvirzos kaut kur tālu prom, uzmanība jāvirza atpakaļ pie rozīnes izskata. Tad pamazām jāpaņem rozīne pirkstos un visa uzmanība jāvelta sajūtai starp pirkstiem. Kā mainās sajūtas, pievēršot uzmanību? Turpinājumā jāpaceļ rozīne pie auss un jāpievērš uzmanība dzirdei. Vai rozīne raida kādas skaņas? Lēnām jāceļ pie deguna un jāpasmaržo, dziļi ievelkot elpu. Vai mutē jau sariešas siekalas? Tas ir prāta – ķermeņa fenomens: mums tikai atliek iedomāties vai paskatīties uz ēdienu un to pasmaržot, kad siekalas jau sāk izdalīties. Tā ķermenis mūs gatavo gremošanas procesiem. Uzlieku pamazām rozīni uz mēles, cenšoties nesekot pirmajam impulsam – kost. Nāk apziņa, ka šādā veidā es esmu tā, kas vada uzmanību tur, kur vēlos. Lēnām paviļāju rozīni pa muti, turpinot dziļi un ritmiski elpot. Cik gan perfekti atbilstoša ir mutes uzbūve priekš šīs darbības, kuru veicam tik daudz reižu dienā ar tik mazu apzināšanos. Kā mainās garša, rozīnei saskaroties ar siekalām, ar citu temperatūru? Turpinu elpot un lēnām sāku pavisam apzināti rozīni košļāt. Ja domās kaut kur sanāk aizpeldēt, aicinu uzmanību atpakaļ, lai turpinātu būt klāt (kā I. Millere to sauc – „mutes ballītē”). 

Tiek aktualizēti jautājumi – kā mainās rozīnes garša, esot ēšanas procesā KLĀT? Kas ir tas, ko pamanu? Turpinu košļāt un izgaršot, nesekojot pirmajam impulsam – norīt. Kad nekas vairs nav palicis, virzu atlikumu uz norīšanu un sekoju līdzi tam, kā rozīnes pārpalikums sāk slīdēt lejā pa barības vadu un iekļūst kuņģī, aizņemot mazu daļiņu no tā. „Kā jūtas ķermenis, mute un prāts pēc vienas rozīnes apzinātas apēšanas? Kā šī rozīne atšķīrās no iepriekšējām?” man jautā dr. Inese. Atbildu: „Ar klātesamības sajūtu, kas nepieciešama pilnvērtīgām attiecībām ar rozīni.”

Kā mainījās mana ēšanas pieredze, sākot pievērst uzmanību objektam? 

Garša bija intensīvāka, baudpilnāka. Un es beidzot atklāju un sajutu katru mazāko rozīnes rieviņu – tas patiešām bija ar zinātkāri un jaunatklājumiem piepildīts process, ko noteikti vēlos atkārtot. 

Pamēģini!

Nav komentāru: