Meklē vārdu vai frāzi:

Jēgpilns Stress mūsu Dvēseles mieram


Šis ir viesautores, praktiskās psiholoģes Lauras Libertes raksts.

images/google.com

Šoreiz par stresu un mūsu psihisko veselību nedaudz neierastā skatījumā, kas iespējams būs viela pārdomām, un noderēs kā iedvesmas avots mazliet citādam skatījumam un attieksmei, par it kā tik ierastām un zināmām lietām, kas ik dienu mums sevi atklāj un liek manīt no jauna.

Stress, kurš gan nezina, ko tas nozīmē? Mūsdienās ar šo jēdzienu tiek saprasts gandrīz it viss, kas saistās ar ko nepatīkamu un visādi citādi cilvēku apgrūtinošu – konflikti, bēdas, pārgurums, vilšanās, strīdi, skaudība, aizvainojums u.c. Savā laikā Hansa Seljē ieviestās stresa teorijas un stresa robežas ir visai nenoteiktas un izplūdušas. Ne velti autors pats apgalvoja - kamēr vien cilvēks ir dzīvs, viņš atrodas nemitīgā stresa stāvoklī

Bet, cik daudz mēs zinām par dvēseli, un cik bieži savā ikdienā mēdzam aizdomāties par to? Šad tad var dzirdēt kādu no līdzcilvēkiem sakām – man šodien tāds „nenosakāms” dvēseles stāvoklis. „Nenosakāms” var nozīmēt – nostalģisks, apcerīgs, skumjš, pacilāts u.c.  

Zinātnē par dvēseli tiek dēvēts ar ķermeni cieši saistīto psihisko (grieķu: ψυχή (psychē) - dvēsele) parādību kopums. Pie tām pieder apziņa, domas, jūtas, emocijas un griba. 

Savukārt daudzās reliģijas mācībās un atsevišķos filozofijas virzienos dvēsele ir nemateriāls esamības kodols. Tai ir raksturīga spēja just, domāt, apzināties sevi. Dvēsele nosaka cilvēka iekšējo (garīgo) dzīvi. Dažās reliģijās dvēsele tiek uzskatīta par mirstīgu, daudzās par nemirstīgu. 

Cik no mums ir apguvuši prasmi saglabāt dvēseles mieru, tad, kad esam strīda krustugunīs vai pārguruši pēc smagas darba dienas; kad darbs dzen darbu un vēl jāatlicina laiks rūpēm, kas saistītas ar ģimeni, draugiem u.c. ikdienišķām lietām, bez kurām dzīve nav iespējama?

Stress ir sadursme starp vēlamo un esošo. Un, ja uz stresu raugāmies šādā aspektā, tad dvēseles miers ir gūstams caur samierināšanos, caur situācijas pieņemšanu tādu, kāda tā ir - šobrīd, šeit un tagad. Diez vai, mūsos stress rodas ne no šā, ne no tā, un situācijas, kurās izjūtam stresu mums ir jaunas un nepazīstamas. Protams, nē! Ja nu vienīgi stresu izsaucis kāds force majore. Lielākoties mēs lieliski zinām, ka stress mūsos parādās, un ir saistīts ar kaut kādām noteiktām, mums jau zināmām dzīves situācijām. 

Prasme saglabāt un, man gribas teikt – pasargāt savu dvēseles mieru, mūs norūda pret stresu. Iemantojot dvēseles mieru, mēs kļūstam nevis stresa upuri, bet gan tā saimnieki, un ļoti lielā mērā izslēdzam iespēju tikt pakļautiem stresam.

Kas atšķir cilvēkus, kuri uz vienu un to pašu situāciju reaģē tik dažādi? Kādēļ kāds no mums jūtas tik stresa pārņemts, ka zaudē vai valodu, vai kļūst sarkans kā vēzis, turpretī cits spēj mierīgi noraudzīties notiekošajā, un šķiet viņu nesatrauks pat ūdens plūdi? 

Viena no šo cilvēku atšķirīgajām iezīmēm ir viņu domāšanas veidā, tas, kā viņi novērtē un raugās uz lietām, cilvēkiem un notikumiem. Viņu iecietībā, nosvērtībā un spējā samierināties. Turpretī pirmos var atpazīt pēc izteikti kategoriskās attieksmes, ka dzīvē viss var būt un ir tikai labi vai slikti. Man tuvs ir eksistenciālās terapijas virziens, kuru praktizēju ne tikai ikdienā, konsultējot klientus, bet arī savā dzīvē, un viens no šī virziena pamatnosacījumiem cilvēka atbrīvošanai no ciešanām ir paša cilvēka gribas nosacītība

Arī šajā gadījumā, kad runa ir par stresu, šis princips ir vērā ņemams, jo cilvēks nevar tikt pasargāts un atbrīvots no apstākļiem, kādos viņš ir nokļuvis, tomēr viņš ir brīvs savā attieksmē – kā radušos situāciju uztvert. Kurš no attieksmes tipiem mums katram tuvāks un kuru mēdzam izmantot biežāk, lai nu paliek katra paša ziņā. Zināms vien, ka attieksmi mainīt ir iespējams, tikai tas no mums prasa stingru disciplīnu, arī disciplīnu - izvēlēties attieksmes veidu katrā konkrētajā situācijā.  Ļauties „uzvilkties” vai gluži otrādi būt „stipriem kā klintij”, kas neizslēdz emociju klātesamību, bet gan dod iespēju apzināti kontrolēt savu uzvedību.

Baznīcu garīgie tēvi lielu uzmanību vērš uz miera saglabāšanu dvēselē pie jebkuriem dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem. „Es jums nevēlēšu ne bagātību, ne slavu, ne panākumus, ne pat veselību, bet vien dvēseles mieru. Tas ir pats galvenais. Ja jums būs miers – jūs būsiet laimīgi.” Tā savai draudzei vēlējis kāds godājams mācītājs.

Ne velti liela daļa cilvēku, kas pievērsušies kristīgam dzīves veidam atzīst, ka labākās zāles pret stresu ir tāds dzīves veids, kas sevī ietver pateicību Dievam par visu, kas ar tiem noticis un vēl notiks, samierināšanos un pacietīgu sava krusta nešanu. Un nebūtu pareizi domāt, ka tas nozīmē pacietīgi ciest nevajadzīgas ciešanas, no kurām ir iespējams laicīgi sevi pasargāt un izvairīties. Apzināta izvēle būt cietēja pozīcijā, lai gan situāciju ir iespējams mainīt, tas nav varoņdarbs, bet gan untums un kaprīze. Un veltīgas ciešanas mūsu izaugsmi nesekmē. Tās tikai grauj mūsu dvēseles mieru. Dvēseles miers gūstams vien dodoties pa mīlestības ceļu, kas ietver sevī pacietību, lēnprātību un nemitīgu prasmi izvērtēt un atsijāt dzīves piedāvātās ikdienišķās pasaulīgās kaislības.

Līdzīgi, kā klients, kurš atnācis pie psihologa ne vienmēr ir spējīgs noticēt sev, savam iekšējam es, un tam, ka viņš pats spēj būt savas dzīves saimnieks un noteicējs, tāpat mīlestību un ticību nevar ne sev, ne kādam citam iedvest. Un ne velti pasaulslavenais psihiatrs, psihoterapeits un eksistenciālās terapijas pamatlicējs Viktors Frankls, pārfrāzējot filozofu Ludvigu Vitgenšteinu ir teicis :”Par ko nav iespējams pateikt, par to vajag lūgties”. Un tomēr būtu aplami apgalvot, ka kristīgs cilvēks ir pasargāts no stresa, jo ikvienam no mums stresa situācijā saglabājas noteikta izvēles un gribas brīvība. Svarīgākais priekš sevis ir saprast būtiskāko – vai stress, ko šobrīd pārdzīvoju (vienalga vai tas radies prieka vai ciešanu rezultātā) ir jēgpilns? Tieši tāpat kā mūsu dzīve – nav svarīgi, vai tā ir prieka vai ciešanu piepildīta, bet svarīgi ir tas, vai tā ir piepildīta ar jēgu.

Kā tas ir gadījies, ka šodienas cilvēks ir ļāvies ierauties mežonīgajā, visu laiku tikai uz priekšu dzenošajā ikdienas ritmā? Atliek TV noskatīties pāris reklāmas rullīšus, kuros tiek piedāvāts lietot ne tikai zāles, bet arī dažnedažādus dzērienus ar antibakteriālām īpašībām, lai ieraudzītu to, cik cilvēks ir vājš pretoties lielajam spiedienam, kas uz viņu tiek izdarīts, nemitīgi kultivējot veiksmīga, visu varoša, laimīga cilvēka tēlu, kuram pietiek ar vienu tableti, lai atkal smaidītu un joņotu tālāk. Cilvēka, kurš spēj strādāt vismaz 12h dienā galvu nepacēlis, un atlikušajā laikā būt apmierināts un laimīgs. Ja jūs nespējat sekot līdzi šā brīža standartiem, tad jūs nekam nederat! Tāda ir šodien starp rindām lasāmā realitāte, bet rezultātā cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties tai, krīt izmisumā, kļūst stresaini un zaudē pašu svarīgāko – dvēseles mieru. Ilgstošs stress un dvēseles nemiers novājina organismu, un kalpo par labu augsni dažādiem neirotiskiem traucējumiem un saslimšanām, no kurām daļa ir mūsu vilšanās un izmisuma sekas. 

Ikdienā konsultējot klientus, nākas pārliecināties, ka, jo skaidrāk cilvēks nosprauž savas dzīves mērķus, kas piepildīti ar eksistenciālu jēgu, jo mazāka kļūst nepieciešamība un iespējamība „parauties” līdzi šā brīža no ārpuses kultivētajiem standartiem un „veiksmīga” cilvēka uzstādījumiem. Ja savos pārdzīvojumos iemācāmies saskatīt un ieraudzīt tās savas dvēseles kvalitātes, kas mūs turpmāk var darīt stiprus un piešķirt notiekošajam mūsu dzīvē jēgu, tas var kļūt par apliecinājumu tam, ka mēs paši spējam būt savas apziņas, domu, jūtu, emociju un gribas saimnieki. 

Nebaidīsimies no sarūgtinājumiem, no pārdzīvojumiem un ciešanām, jo, kā rakstījusi savā dienasgrāmatā kāda V. Frankla paciente laikā, kad ārstējusies no smagas depresijas – 

„Tas, kurš domā, ka dzīve ir ceļš no vieniem panākumiem pie otriem, pielīdzināms muļķim, kurš neizpratnē noraugās celtniecības darbos, un tā arī nespēj saprast, kādēļ paredzamajā jaunās baznīcas vietā tiek rakta liela, dziļa bedre. Līdzīgi Dievs, katra cilvēka dvēselē ceļ savu namu, pirms tam, sagatavojot tam kārtīgus pamatus.”

Mācīsimies pieņemt ikvienu mūsu dzīves dienu, un mums uzliktos pārbaudījumus ar pateicību, kā ieguldījumu tam, ka kļūstam aizvien stiprāki, un caur mīlestības spēku, iemantosim savā dvēselē to vieglumu un sirdsmieru, kas ļauj mums pašiem būt savas dzīves noteicējiem.

------------------------------
Par autori: Laura Liberte, praktiskais psihologs (t.20061821).



No comments: